tas, ka frontālo daivu pacientiem var būt nepieciešama aprūpe un atbalsts, jo viņi var nebūt spējīgi patstāvīgi funkcionēt par spīti saglabātām sensorām un motorām funkcijam, ir klīniska realitāte. nezinu, kas ir tie "trū kreisie", kas neapzinās šādas vienkāršas likumsakarības. vai arī fakts, ka smadzeņu attīstība ir samērā ilgs process, un mēs nevaram prasīt, lai bērni vai pusaudži spētu pieņemt lēmumus un regulēt savu uzvedību tādā pat līmenī, kā to dara veseli pieaugušie cilvēki, ir kontroversiāls "eiblisms"?

sakarība starp liberālu domāšanu un spēju domāt sarežģītākās, kompleksākās kategorijās ir vienkārša: ja domā vairāk/plašāk, tad tradicionālās vērtības, tāpat kā reliģiskās dogmas, ir iespējams apšaubīt un kritiski izvērtēt to atbilstību sociālajai realitātei. domāšana prasa resursus, asociatīvie samdzeņu reģioni, kas pamatā nodrošina kognitīvās funkcijas, proporcionāli patērē daudz vairāk enerģijas nekā primārie sensorie un kustību reģioni. klīnisko pacientu izlasē var būt bioloģiski ierobežojumi kognitīvo procesu nodrošināšanā, citiem, pat ja nav ierobežojumu, var pietrūkt resursu (laiks, miegs, pietiekams uzturs) vai motivācijas padomāt plašāk / vairāk par tematu, bet ideju tas nemaina: domāt "tradicionālās" kategorijās un neņemt vērā pārmaiņas sabiedrībā, neintegrēt tās savās heiristiskajās un automātiskajās domāšanas shēmās prasa mazāk resursu. dažiem šo resursu var nebūt, citiem nav vēlmes tos tērēt šādiem procesiem, un tas saistās ar autoritatīvām, konservatīvām pārliecībām.