Atvaino, ja aizskāru, neviļus radās tāds iespaids. 🤷

Bet atceroties tavus iepriekšējos piedāvājumus, jā, liela (vai varbūt pat lielākā daļa) no viņiem kaut kādā ziņā velk uz Platona "Valsti", tikai vēl primitīvāku, kur inteliģence skaitās teju pietiekamais nosacījums, lai cilvēks būtu vadītājs un lēmējs, (vai šī ieraksta kontekstā atbrīvots no kaut kādiem sabiedrības ierobežojumiem).

Diemžēl vai par laimi, starp citiem argumentiem pret šādu pieeju, neizskatās, ka mūsdienās atšķirība starp vidēju inteliģenci un lielisku ir pietiekami liela, lai par to būtu jēga runāt kā par nepieciešamo priekšnosacījumu.

Tas vēl neņemot vērā daudzus pārējos argumentus pret inteliģenci kā galveno skalu, nu, tas, ka nav problēmu būt inteliģentiem maitasgabaliem -- tas bija tas, ko es domāju ar narcisu un psihopātu, un kas man automātiski nozīmēja, ka cilvēks nemaz nemēģinās "sasniegt rezultātu", bet tikai tā šķietamību, jo viņam būs citas prioritātes. Tāpat arī vairākkārt jau pie tevis izrunāto, ka inteliģence un zināšanas kādā jomā diemžēl nenozīmē, ka citās jomās cilvēks nevar būt totāls stulbenis. Nu, bija tur vēl viss kaut kas.