Sāksim ar to, ka "interese" vai, teiksim, "interese par dzīvi" pati par sevi nekādi nav saistīta ar morāli. Morāle ir principi, uz kuriem balstoties, mēs izlemjam, kas ir labs un kas ļauns, pareizs/nepareizs. Interese par eksistēšanu nav ne laba ne ļauna. Vai arī vari mēģināt pierādīt, ka ir. Bet pat tādā gadījumā tev tas būs jāpierāda balstoties uz citām aksiomām.

"Interese" var būt dajebkāda un 100 dažādus cilvēkus interesē 100 dažādas lietas. Un pat interese eksistēt (jeb pašsaglabāšanās instinkts) var izpausties n-veidos.

Tas nozīmē, ka "interese" var būt morāles blakusaspekts, bet to nevar saukt par pamatu, jo tās izpausmes ir arbitrāras.

Tālāk, nav vispār redzams pamats, kāpēc tu uzskati, ka dažādas ļoti ilgu laiku pastāvējušas aksiomu kopas ir apriori nesalāgotas ar realitāti. Kāreiz ņemot vērā, ka morāle nosaka cilvēka pamata darbību motivāciju, un šīs aksiomu kopas ir pastāvējušas kopā ar cilvēkiem gadu tūkstošiem, tad jau drīzāk ir pamats uzskatīt, ka tās ir laika gaitā uzrādījušas būtisku noderības līmeni.

Īstenībā tās izskatās vairāk salāgotas ar realitāti no praktiskā viedokļa, nekā var būt jebkuras zinātniskas aksiomas, tāpēc, ka no zinātniskā viedokļa mēs joprojām nezinām par cilvēku (un sabiedrības) uzvedību un likumsakarībām pietiekami, lai spētu dajebko par to prognozēt (atskaidot vienīgi atsevišķus gana specifiskus gadījumos).

Citiem vārdiem sakot, tu vari mēģināt konstruēt morāles principus, balstoties uz kaut kādiem pašiedomātiem zinātniskiem pamatiem, bet tev nav iespējas pamatot to "atbilstību realitātei" vairāk kā viduslaiku sholastiem pamatot, kāpēc uz adatas gala varēja sēdēt tieši tik eņģeļu, cik viņi izsprieda.