Tieši tā, jo kaut kā tieši disforija attiecībā uz savu dzimumu ir kļuvusi par kaut ko atbalstāmu, līdz pat dzimtes termina izgudrošanai, lai arī fundamentāli tā ir nespēja pieņemt realitāti un apsēstība ar to. Par anoreksiju arī skolās var runāt, bet būtu jocīgi, ja par to sāktu runāt kā "ir bioloģiskais svars un ir psiholoģiskais svars un ir cilvēki, kuriem šie abi divi nav vienlīdzīgi un ja cilvēks grib mēnesi no vietas neēst jo pie saviem 35 kg un 1.70m auguma joprojām uzskata sevi par pārāk resnu, tad mums tas ir jāciena un jāatbalsta."