Nē, nu, feminisms ir eksplicīti un primāri politisks pasākums kopš paša sākuma (man šķiet, ka piekritīsi; ja nē, tad ļoti interesanti un kādreiz labprāt padiskutētu par tieši šo pointu), kas arī ir tas, par ko es runāju, sakot, ka tā atvasinājumi man primāri asociējas ar konkrētas politiskās līnijas bīdīšanu un tikai sekundāri ar pētniecību, šajā gadījumā vēl īpaši tajā kontekstā, ka pats dzimtes koncepts man stipri saistās ar postmodernā stāvokļa kā pervazīvas epistemoloģiskas vai pat ontoloģiskas krīzes produktu ("mani subjektīvie priekšstati vai sajūtas par sevi ir tikpat labi vai labāki patiesuma kritēriji par bio faktiem").

Cik lielā mērā tur ir pievelkams Gramši un Dučkes veida komunistu "ilgais maršs caur institūcijām" un Frankfurtes skolas mantinieku centieni ieinstalēt postmoderno "vārdi ir ieroči, zināšanas ir par politisko mērķu realizēšanu, nevis patiesības kataloģēšanu" epistemoloģiju, es nemācēšu pateikt, man izskatās, ka tādi tur ir, bet varbūt tā ir pareidolija.