dzimtes studijām kājas aug no feminisma (kā pētniecības nozares/metodes)
feminismam savukārt viens no piegājieniem ir saskatīt politisko (šī vārda plašākajā nozīmē) visur, ietverot arī šķietami triviālas, personiskas, akadēmiskas utt. lietas,
un viens no darba principiem šajā un līdzīgās jomās ir awareness par savu pētnieka pozīciju laukā un biasiem, kas no tās izriet, kā arī princips skaidri norādīt savus mērķus un inklinācijas, ja tādas ir.

however, ja nemaldos, pats ietekmīgākais un, manuprāt, vislabāk formulētais arguments par šo pētnieka situētību un iebūvētajiem biasiem un ko tas nozīmē un ko ar to darīt (turklāt ļoti agresīvi nostājoties pret ļurcīgu relatīvismu vai "nekotaknevarzināt") ir Donnas Haravejas Situated Knowledges, kur savukārt praktiski visa analīze ir balstīta eksaktajās zinātnēs, nevis humanitārajā vai sociālajā pētījumā. Tā ka tehniski labākais pamatojums šim aspektiņam ir kā reiz domājot par hard sciences (līdzīgi arī Latūrs, protams, bet nu viņš vispār nepakautrējas ne no kā :))

Bottoms lains:
- ja mēs runājam par to, ka "pētniecība kā tāda ir politiska lieta", tad tas attiecas uz visām pētniecības jomām (jo tās ir "politiskas darbības" tādā ziņā, ka ietekmē un maina sabiedrības virzību, un lieki teikt, ka eksaktās zinātnes ir ne tikai ietekmīgas, bet arī politiķu agresīvi balstītas, atšķirībā no humanitārajām/sociālajām), vai arī ne uz ko (jo valsts pārvaldība un pētniecība ir divas dažādas lietas)
- ja mēs runājam par to, ka "pētnieki ir biasēti un zināšanas ir situatīvas", tad vai nu mēs ticam Haravejai un citiem science studies pētniekiem, kas norāda, ka jup, ir - un balstās galvenokārt eksaktajās zinātnēs -, vai arī noraidām šādus argumentus kā nerelevantus un soc/hum zinātnieku paradumu norādīt savus biasus kā ākstīšanos, un nesaskatām tur nekādu biasu, ne politisku, ne citādu