> Ar nestabilitāti es domāju ka reliģijas regulāri izraisa sociālas, humānas katastrofas un karus - tas ir tas ko mēs no vēstures varam mācīties. T.i. sabiedrības kurās lielu lomu spēlē reliģija ir ar augstāku katastrofas risku => reliģija ir X-risks.

Nepamatoti. Tu nevari nodalīt tādu periodu cilvēces vēsturē, kad tajā nav bijušas aktīvas reliģijas (un par kuru mēs zinātu pietiekami daudz, lai varētu kaut ko vērtēt šai sakarā). Līdz ar to nav pamatoti uzskatīt, ka karus izraisa reliģijas tikai tāpēc vien, ka reliģijas pastāv. Vajag kaut ko vairāk. Pie tam, no zinātnes viedokļa reliģijas konkrēto formu nosaka sabiedrība -- tās vajadzības un centieni. Līdz ar to arī gan karš, gan relģija abi izriet no sabiedrības, nevis otrādi. T.i., sabiedrība dotos karā pie jebkuras reliģijas vai tās trūkuma, ja tai būtu kāds izdzīvošanas imperatīvs.

> 1) hubris nav tas sliktākais princips ja ir savienots ar rēālismu un pragmatismu
hubris pēc definīcijas ir pretstatā reālismam. hubris principā ir nepietiekami pamatota -- nepilna -- indukcija, kas tiek uztverta par pilnu. slikta zinātne.

> 2) nav runa par ``visa uzveicēju``, ir runa par to ka mums nav nekādu ārpuszinātnisku veidu kā tuvoties patiesībai.

interesanti, kā gan mēs tuvojāmies patiesībai pirms zinātniskās metodes atklāšanas? tieši reliģijas un morāles jautājumos pamatpostulāti ir noformulēti ilgi pirms tās.

zinātne ir ļoti noderīga un svarīga, bet tavs hubris ir tieši iedomāties, ka tā var pateikt priekšā morāli, būdama amorāla (a- morāla, nevis anti-morāla šinī gadījuma).