Praksē jūdaisms/talmudisms = noteikumi kas jūdiem jāpilda vienam pret otru un kā drīkst izturēties pret gojiem/lopiem/mantību. Jūdu dievs figurē tikai tiktāl, cik piešķir jūdiem īpašu vienošanos, kas tos padara par galveno tautu zemes virsū. Universālas morāles nav. Ir viena morāle priekš jūdiem, bet pārējie var iet dirst. JHVH ir burtiski golems, maģiska būtne, kas dara tā, lai jūdam labi.
Kristieši pārāk daudz centušies samierināt veco derību ar jauno, jo tās pirmssākumos tajā bija daudz jūdu, kas negribēja naidoties ar saviem asinsbrāļiem. Viņi bija par universālu morāli un labo vēsti, farizeji par jūdu supremacismu un izolacionismu. Dievs kā visu radošā vienība, kur a priekšā katrs vienlīdzīgs, viņiem nebija pa prātam. Reliģiju un Dievu kā kontroles mehānismu viņi saprot, kā metafiziku, nē. Tajā nav nekādas abstraktas teoloģija, tikai likumi jūdiem. Tā ir materiālistiska pieeja.