Pašai kompetenču pieejai nav ne vainas. Taču tā var darboties vien tad, kad ir kāds nebūt "iekalto" zināšanu pamats.
Ja lietojam analoģijas, tad tā bija iecerēta kā līdzšinējās didaktiskās pieejas apgreids, tb uz esošās auto šasijas, kas dies ko kopš vecā Forda laikiem nav mainījusies, beidzot likt pludlīniju un iekšā V dzinēju. Bet ļaudīm ir talants sapist vislabākās idejas - reformai bija paredzēti gadi degsmi, nomarinēja līdz beidzamajam, tad sāka konstruktoru komandu triekt ātrāk un ātrāk, līdz viss paveiktais beigās sanāca ne rezultātam, bet lai neietupinātu par līguma neizpildi. Tb rezultātā pazaudēta šasija, taisām lieliska dizaina karosēriju, ņemamies ar virzuļiem, un brīnāmies, ka tas viss kaut kā neturas kopā un nebrauc uz priekšu.
T.i. vispirms caur asarām un piespiešanos ir jāiemācās lasīt. Un tikai tad, kad tie uz papīra lapas redzamie ķeburi veido prātā saprotamu tekstu - voila!, - skolasbērns varēs sākt, "mācoties par personifikācijām literatūrā, ne tikai meklēt to kādā literārā darbā un apgūt teorētiski, bet arī veidot interviju, savu grāmatu vai izdevumu, izmantojot šo mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, proti, līdz ar to attīstīs prasmes". Kaut kā tā.