interesanta, plaša tēma, kur ir virkne aspektu, nesen redzēju dokumentālu filmu par to, kur bija uzsvērts, ka, piemēram: smagās narkotikas ienāca asv plus mīnuss 1960.-70., pirms tam nebija tik izplatītas; arī džeza mūziķi gan dzēra, gan varbūt šo to lietoja, bet visa muzicēšana nebija orientēta uz peļņu, lielajām tūrēm, attiecīgi tur aizmugurē nebija tāda kalibra ierakstu studijas, producenti utt., kuri daudzos gadījumos nevis cīnījās pret savu mūziķu pieaugošo atkarību no vielām, bet gan darbojās kā dīleri vai nodrošināja dīleru pakalpojumus; tā kā smagās narkotikas bija salīdzinoši jauna parādība, trūka arī zināšanu par atkarības mehānismiem - piemēram, no heroīna tolaik īpaši nebaidījās. šķiet, ka tieši mūziķi->vielas ir tiesa tajos gadījumos, kad koncertē arēnās, kad ir fanu pūļi, paparaci, slava, atpazīstamība. pat paši ietekmīgākie mūsdienu rakstnieki vai dzejnieki pat ar Nobela prēmijām ne tuvu nesaņem tik daudz pūļa iracionālās, atsvešinošās, vientuļojošās sajūsmas, tāpēc nav arī tāda izaicinājuma ar slavu -- kuram reti kurš ir psiholoģiski gatavs.