zināmā mērā kaut kā tā. tikai teorētiski nekas vairāk par kaut kādu pamatizpratni pamatskolas vai vidusskolas mācību stundas līmenī jau nav vajadzīgs, lai varētu sākt lasīt mūsdienu mākslu. bet bieži vien nav jau arī tā.

cik esmu skatījies, tad vismaz vizuālajai mākslai tā robežšķirtne lielā mērā bija fotogrāfijas izgudrošana. Kad fotoreālisms kļuva gana vienkāršs, sasniegt "dabisku attēlu" kļuva par kārtu vieglāk. pietiek skatīties uz 100 gadus vecām no fotogrāfijām pārzīmētām gleznām; kaut vai tas pats Rozentāls, cik atceros, "No baznīcas" taisīja ar fotogrāfiju palīdzību.

līdz ar to (un vēl paralēli daudz ko citu -- tur, romantisms, mākslinieku statusa eksaltācija, revolūcijas sabiedrībā, protams) pa nopietno sākās visas štelles ar intenci un ko tad mēs īsti gribam attēlot. nav jau tā, ka pirms tam nebija, bet ne velti impresionistiem, ekspresionistiem un visiem pārējiem sākumā vajadzēja lauzties teju ar varu.
jo sensenais Grāls uzgleznot gleznu, kas būtu "kā dzīvē", bija pietiekamā mērā sasniegts. bija jāskatās, kādus mērķus citus spraust un kā runāt.

bet mums vēl ir tā, ka sociālais reālisms taču PSRS virzīja savu uzvaras gājienu, un vecāku un vidēju paaudžu ļaudis lielā mērā teju uz tā vien ir uzauguši. Manā atmiņā māksla PSRS bija par kādiem 90% ideoloģijas izrūnīta.

Tas gan noteikti attīstīja arī visādu simbolismu, līdzīgi kā daudz kur pirms modernisma Rietumos, vai, teiksim, ikonu glezniecības kanoni -- kādas pozas, kuri pirksti kā novietoti, utt.

nu, un mēs vēl tagad gremojam tā sekas.