nu, tur jau var būt n-tie līmeņi.

es pat neteiktu, ka mākslas uztvere obligāti sākas tur, kur mēs _zinām_ daudz ko par konkrēto darbu un mākslinieku (tas varētu būt kāds nākošais līmenis), bet kur mēs vispār saprotam, ka mākslas darbam ir tā nākošā dimensija bez tīri tikai tā, ko mēs redzam/dzirdam/saožam. intence vai?

un tad jau mēs viņu nolasām atkarībā no savām zināšanām un koncepcijām. tas ir tas ieskatīšanās brīdis, kad mēs mēģinām saskatīt kaut ko citu vēl, ne tikai uzzīmētos pupus.

bet man šķiet, ka visi šie n-līmeņi savā starpā ir līdzīgāki nekā tā atšķirība no tā nulles līmeņa, kurā mēs principā uztveram mākslas darbu vairāk kā kādu ainavu (t.i. ne cilvēka radītu skatu). un tas, ko es dzirdu, lasot šausmināšanos par murāli presē man šķiet uzrāda to nulto līmeni.

tā kaut kā, aptuveni.