diez vai piekritīšu.

pirmkārt, man nav tāda preskriptīva domāšana, ka es tagad gribētu baigi citiem iedalīt, kur kurai mākslai būs piedienēt atrasties.

otrkārt, arī Feinmans varētu izskaidrot vecmāmiņai savu fiziku tikai tad, ja vecmāmiņai ir vispār koncepcijas galvā, kas ļautu savilkt analoģijām savilkt galus kopā.

proti, tu varbūt vari izskaidrot fiziku vienkāršākas (varbūt uzskatāmākas) ikdienas feely-touchy fizikas terminos. bet tu nevari fiziku izskaidrot, piemēram, astroloģijas terminos, jo astroloģijai ar to nav nekāda sakara.

citiem vārdiem sakot, māksla pret ne-mākslu dalās nevis pēc tā, cik tā ir sarežģīta, bet pēc tā, vai tu esi iemācījies/izjutis/saņēmis kaut kādas pamatkoncepcijas un mehānismus galvā, kas ļauj tev uztver mākslu.

es uzdrīkstēšos apgalvot, ka liela daļa cilvēku neuztver mākslu. arī to, ko viņi atzīst kā labu mākslu. piemēram, skatoties uz reālisma stila gleznu, viņi varbūt apbrīno precizitāti, priecājas par krāsām un atzīst detalizāciju. varbūt runā par to, cik patiesi attēlota šausmu izteiksme.

bet te galīgi izpaliek kaut kāda tā domāšana par to, ko tad autors ar to visu domā. ja tā nav, tad, manuprāt, nav mākslas uztveres.

savukārt, ja tas ir, tad mākslas sarežģītums nav škērslis nekur, jo mēs taču zinām, ka mūsu interpretācija var būt švaka, bet interesants jau ir pats interpretācijas process.

un uz brandmūriem skatās ne tikai socreālisma fanāti.