Lai gan kopumā piekrītu, šis šķiet mazliet sarežģītāk - to varētu attiecināt uz reliģiju kā dogmatisku sistēmu, bet, nevar noliegt, ka nereti šad un tad kādiem antīkajiem domātājiem un dzejniekiem, kurus varētu uzskatīt par zināmā mērā reliģiskiem, ir izdevies pateikt kaut ko nudien pārlaicīgi (cik nu es no sava laicīgā skatpunkta saskatu) sakarīgu un viedu, kas ir bijis aktuāls pirms tūkstošiem gadu un ir joprojām, viņiem piemīt kaut kas, ko varētu nodēvēt par "mūžības kontekstu", taču tas reti kad tiek pasniegts autoritatīvā formā, nepaliek iespaids, ka viņi savu pieredzi pasludina par vienīgo likumu - ja tā ir patiesība, tad tā runās pati par sevi bez norādes, ka tā un tikai tā ir īstā patiesība.