Laikam šim īsti nevaru piekrist, jo veids, kā traumatologi un infektologi analizē un spriež par lietu, šķiet, nav gluži tas pats, kā savu lietu uztver un saprot mūziķi, gleznotāji etc. Varbūt, nudien, kaut kur ļoti, ļoti dziļi saknē tas varētu būt viens un tas pats, bet, šķiet, līdz tam vēl ir ļoti tālu un šāds uzskats, vismaz šobrīd, varētu būt pārdrošs.
Analizēt tikai mākslu iedarbību vien, pašam neko no tās neizjūtot, ir kā palaist garām centrālo jēgu, līdzīgi kā atpazīt dzejoļa pantmēru un zināt katra vārda definīciju, bet nesaprast, ko tas viss nozīmē. Līdzīgi mūzikā un citur, kur kvalitāte nav determinēta caur to, cik sarežģītas un tehniski precīzas cilpas tiks izmantotas, tas ir kaut kas elusive, ko nevar izskaitļot, jo izskaitļošana vien neradīs jēgu, jēga būs izskaitļota tad, kad pietiks tikai nodot algoritmu vien, lai radītu sajūtas, katarsi, epifāniju un visus pārējos mošķus un brīnumus.