Tendence uz augstu laika preferenci ir raksturīga cilvēkiem kā tādiem. Viss demokrātijas institūts ir augsta laika preference varas izpausmēs. Kā to atsvērt? Ar gradienta maiņu, kas, līdzīgi tevis jau minētajam politikas nultajam likumam, ir labi aizmirsts, bet arī labi zināms rīks reālu (pretstatā aktīvistiskām) pozitīvu pārmaiņu radīšanai.

Cilvēka iebūvēto mērkaķi ir grūti pārliecināt neņemt vienu cepumu šodien, lai tiktu pie pieciem cepumiem rīt, savukārt cilvēka iebūvēto, ē, cilvēku ir grūti pārliecināt pievaldīt savu mērkaķi, ja perspektīvā ir tikai tie paši pliekanie cepumi.

Ir vajadzīgs tāds status quo, kur zema laika preference atmaksājas tik ļoti, ka īstermiņa maziskā alkatība vairs nav pat vienā taksonomiskajā kategorijā ar ilgtermiņa episko alkatību, vienalga, vai apelējot pie ideālistiskās, vai pragmatiskās puses (viena otru, protams, neizslēdz). Pirms 50 gadiem cilvēki to vēl saprata. Ar mūsdienu kabatas kalkulatoru līmeņa tehniku notika ekspedīcijas uz Mēnesi un gandrīz uz Marsu, jaunu pilsētu celtniecība, masīvu tempu un apjomu sasniegumi visur, jo cilvēkiem bija redzams, ka nākotnē visa būs tik daudz vairāk un labāk, ka tādas nākotnes dēļ ir vērts savilkt jostu, uzrotīt piedurknes un darīt lietas.

Kas vairāk? Valdības gan Štatos, gan Rietumeiropā to lielā mērā saprata un gan investēja šajos centienos, gan ar tiem nodarbojās pašas. Tagad? Tagad esam nonākuši pie sasistas siles, kur līdzekļi tiek tērēti lielo kompāniju ierobežošanas centieniem, kvotu pildīšanai un antimeritokrātiskai propagandai. Tas gan nav par šo tēmu, par tēmu ir tas, ka uz zemu laika preferenci tendēts "sociālās enerģijas" gradients ir iespējams, ir bijis iespējams un, domājams, nav gluži par vēlu mēģināt pie tāda atgriezties.