OK, paskaidrošu sīkāk, pardon, neesmu jēdzīgi noformulējis.

Pirmkārt - Nepieciešamās tehnoloģijas ir. Tās nav nākotnes tehnoloģijas, tās vienkārši jau ir.

Sākumam: izvietot audzējošo rūpniecību vietās kur tā nesaduras ar biocenozi. Kas tās par vietām? Pirmkārt, tuksneši, otrkārt pazemes tuneļi. Pazemes tuneļi ir jābūvē, bet atkal - lielas jaudas automātiskas tuneļu rokamās mašīnas mums jau ir, eksperimentāli ir arī ar kodoldzinējiem - tad degviela nav jāpiegādā. Vadības/ navigācijas problēma mūsdienās arī ir atrisināta, vajadzīgā aparatūra ir pietiekami kompakta.

Pazemes audzējošos kompleksus var būvēt vietās, kur temperatūra neatļauj audzēt uz virsmas, protams, vajag seismiski stabilas zonas. Saules gaismu var savākt kolektoros un ar optiskajiem kabeļiem novadīt uz ražojošajiem hidroponiskajiem blokiem.

Ko mēs iegūstam? Pirmkārt no klimata neatkarīgu (vajag tikai gaismu), otrkārt ar biocenozi neinteraktojošu (nav problēmas ar vietas aizņemšanu + visa indēšanu nost ar pesticīdiem) un treškārt pilnībā automātisku kompleksu. Enerģijas avots - reaktori, protams. Turpat pazemē, kur ir droši un ja kas var izolēt.

Tātad šādam kompleksam ieejā ir gaisma [caur optiskajiem kabeļiem], CO2 un N2 no atmosfēras, citas nepieciešamās izejvielas pieved, enerģija no AES un izejā - viss tas ko pašreiz dod lauksaimniecība.

Virsma - rezervāts.

Sākt būvēt šādus kompleksus principiāli nekas netraucē, tur nav vajadzīga neviena principiāli iztrūkstoša tehnoloģija.