OK, es varu iedomāties ka cilvēks velta visu savu dzīvi lai satiktu iemīļoto. Bet nav īsti saprātīgi nedomāt par tālāko. Un vēl viena lieta, cilvēks A kurš teiksim ir iemīlējies cilvēkā [ vai dievā] B pie nosacījuma ka A nekas cits izņemot B neinteresē ar palielu varbūtību kļūs tam B neinteresants, tur neveidosies savstarpēja pieķeršanās, jo nu kāda tur mīlestība ja viens (B) ir vispusīgs un dara visādas lietas bet otrs (A) tikai jūsmīgi blenž uz B un pa reizei laimīgi nopūšas. Nebūs par ko ļerkstēt.