Well, iekšējais skaidrojums ir ļoti vienkāršs: labam karalim ir jāklausa tāpēc, ka no viņa rīkojumiem valstī ir miers, stabilas sāls cenas, labas attiecības ar kaimiņiem un cietumu vietā ceļas skolas, savukārt sliktam karalim ir ar zobu galiem jāklausa, lai izvairītos no pilsoņu kara un aiz muguras jātaisa mahinācijas, lai kā nākamo ar lielāku varbūtību dabūtu uz troņa labu karali. Tas ir skaidrojums, no kura ir jēga politiķiem, padomniekiem, stratēgiem un citiem profesionāļiem.

Ārējais skaidrojums, savukārt, ir "dieviņš tā grib" vai tā reģionālais ekvivalents dotajā laika un telpas punktā. Tautai neinteresē varas tehniskās detaļas un, kaut arī tās nav no tautas jāslēpj (beigu galā, jauni profesionāļi tāpat daļā gadījumu nāk no tautas un vara kā mācību priekšmets ir empīriski pārbaudīta, kaut pēdējā laikā novārtā nokļuvusi, lieta), parasti nav liela jēga tās arī sevišķi afišēt. Sapienti sat un tamlīdzīgi.

Tieši tas pats, protams, attiecas uz demokrātiju. "Tautas griba" ir strikti ārējs skaidrojums, jo tautai nav nekādas gribas un to sastādošajiem indivīdiem lielākoties nav arī nekādas saprašanas par varas procesu iekšējo loģiku un mehāniku. Tāds apgalvojums, protams, nav populārs, tāpēc tas nekur netiek popularizēts un demokrātijas kritika ir viena no lietām, ko Nedrīkst Darīt, tāds modernizēts lèse-majesté variants (kas pats par sevi ir okej, pārāk skaļa varas mehānismu kritika, īpaši no iekšpuses un bez praktiskiem izvedumiem, traucē šiem mehānismiem darboties).

Tas, kas paliek kā uzdevums lasītājam, ir tas, kāds ir demokrātijas iekšējais skaidrojums. Ļoti ideālistisks lasītājs varbūt teiktu, ka tas joprojām ir tas pats — pie labiem vadītājiem ceļas skolas, uzturas attiecības ar kaimiņiem un viss pārējais.