Vai arī ir tā, ka jebkuros `radīšanas stāstos`` ir implicīta pretruna un vienīgā izeja no šīs pretrunas ir bezgalīgi pastāvoša matērija reizē kā vide un pamats, kurā dažādu procesu, pamatā evolūciju ceļā rodas struktūras, t.sk. saprātīgas būtnes. Nu un saprātīgas būtnes pēc tam var radīt visu ko citu, t.sk. citas saprātīgas būtnes.

Tādā veidā radīšanu stāsti ir loģiski iespējami, tikai tad protams vairs nav monoteisma, jo tāds radītājs pats ir kaut kā radies un nav ierobežojošā noteikuma kā tādam ir jābūt tikai vienam.