Manuprāt, par abām hipotēzēm - gan par ~const populācijā, gan par disforijas kompensēšanos "uz vecumu" - pagaidām trūkst datu. Tādēļ es šim jautājumam pieeju no pozīcijas: a) ir cilvēki ar problēmu b) ir medicīniskas iespējas problēmu risināt/mazināt => neredzu pamatu likt cilvēkiem turpināt dzīvot savās ciešanās ar atrunu, ka jāpasargā no teorētiski iespējamām nākotnes ciešanām.