Te ir jāvēro tendence. Tas, ka proporcionāli runa ir par ļoti nelieliem populācijas segmentiem, ir skaidrs. Tas, kas nav skaidrs, ir, vai un kādā ātrumā šie segmenti pieaug. Ja mums vienā 20 gadu intervālā ir pieaugums no 0 līdz 170 uz 100000, tad ir nepieciešams saprast, vai nākamajā 20 gadu intervālā šis pieaugums apstāsies, palēnināsies, vai paātrināsies.

Es daudz kur nepiekrītu Gnidrologam, bet neizslēdzu iespēju, ka šī veida dismorfija ir klīniski un epidemioloģiski radniecīga cita veida dismorfijai, proti, anoreksijai, par ko statistika uzrāda incidences pieaugumu tieši pusaudžu vecuma riska grupā [1] un kam ir zināmi sociālā spiediena un psiholoģiskās traumas komponenti. Vai šāda radniecība tiešām pastāv, es, protams, nevaru droši apgalvot, bet domāju, ka to ir iespējams izvirzīt kā darba hipotēzi.

Vēl viens neapstiprināts, bet noteikti izpētes vērts faktors ir endokrīno disruptoru un hormonu analogu, t.sk. ksenoestrogēnu un testosterona antagonistu, savienojumu klātbūtnes ikdienas ķīmijā, vides piesārņojumā u.c. korelācija ar šiem datiem un iespējamā dalība to kauzalitātē. Tas, ka šo grupu savienojumi ir kancerogēnā un teratogēnā riska faktors, ir labi nodemonstrēts, bet pagaidām stipri pietrūkst datu par to ietekmi šādos virzienos.

[1] https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/22644309/