"Dabiski" viens pats par sevi nav arguments vai kvalitātes garantija, bet nevajag braukt arī pretējā grāvī un padarīt to par semantisko stopzīmi, kuras klātbūtnē var tikai viebties vai taisīt jokus par bomi un krūmu (kas, jāpiezīmē, arī nav ne tuvu tik vienkārši, cik varbūt varētu šķist).

Viena no it kā triviālajām, bet ļoti tālejošas pārdomas radošajām lietām, ko esmu sapratis, mācoties tehnisko racionalitāti, ir tas, ka cilvēki nedzīvo un nedarbojas pilnas informācijas ne-adversārā vidē kā hipotētiski racionāli aģenti.

Tā vietā cilvēki dzīvo (vai aktīvi tiecas dzīvot, ja tiek atgrūsti nost) daļējas informācijas augsti adversārā vidē un darbojas stabilos Neša līdzsvaros, kas sastāv no hierarhiskām, strukturētām mijiedarbībām starp pašieinteresētiem aģentiem, kuri ir optimizēti nevis uz sagaidāmā utilītfunkcijas rezultāta maksimizēšanu, bet gan uz evolucionāri izdevīgu paternu atstrādāšanu, daudzi no kuriem šī iemesla dēļ (un tādēļ, ka evolūcija ir ļoti efektīvs lokālu optimumu atrašanas mehānisms masīvi daudzdimensionālās parametru telpās) joprojām ir izdevīgi šādā vidē. Mērkaķi ir sevi izveduši no savannas, taču savannas izvešana no mērkaķiem ir process, kam paredzamā nākotnē nav sagaidāms pozitīvs iznākums.

Tieši šī iemesla dēļ ir a priori nolemti neveiksmei visi sociālistu (gan parasto, gan nacionāl-, un šis moments ir viens no tiem, kas visspilgtāk parāda līdzības starp abiem) mēģinājumi burtiski pārinženierēt sabiedrību un ir zīmīgi, bet ne pārsteidzoši, ka šādi pārinženierēšanas entuziasti nekad nav draudzējušies ar evolūciju un ģenētiku (aizvietojot to vai nu ar pseidozinātni, kā PSRS, vai ar romantisku mitoloģiju, kā XX gs. pirmās puses Vācijā).

Tas viss var nepatikt, bet tas ir tas veids, kā lietas darbojas un tā ir tā prizma, caur kuru censties saprast to, kuras no šīm lietām darbosies labāk vai ne tik labi. Beigu galā, no svara ir nevis tas, vai kaut kas ir vai nav dabisks, bet gan tas, vai šis kaut kas ir vai nav efektīvs un rezultatīvs.