Īstenībā, nav nekas jauns. Ideja par vēstures cikliskumu vai atkārtošanos jau krietnu laiku nodarbina dažus prātus (kurus, manuprāt, varētu labāk nodarbināt nopietnākās tēmās). Ja 19.gs. tās bija teorijas par impērijām kā organismiem ar piedzimšanu, augšanu, pilnbriedu, novecošanu un nāvi, vai arī tā paša marksisma centrālā ideja par vēsturi kā nemitīgu progresu caur sociālo klašu konfliktiem, tad modernajā izpildījumā piemesti klāt ir sarežģīti statistikas aprēķini, kurus tagad var veikt ar datorprogrammām.

Dīvaina diskusija jums tur augstāk izvērsās par Frankfurtes skolu. Tāpat kā šīs visas teorijas par vēstures virzītājspēkiem vai apslēptiem paterniem, arī Frankfurtes skolas ideju kopums ir filozofijas virziens. Filozofija, kā zināms, neiekļaujas zinātnes definīcijās, tādēļ es nesapratu, par ko tur augstāk vispār notiek diršanās. :D

Mans viedoklis par šīm filozofiskajām disciplīnām, kas meklē kaut kādus paternus vēstures procesos, ir diezgan, em, kritisks (šis laikam būs pieklājīgākais veids, kā to raksturot).