Apšaubāms ir cilvēku un dzīvesveidu preciskošanās pozitīvais aspekts, bet tikpat apšaubāms, cik tas ir šodienas izsalkušajā patērētājsabiedrībā, tas ir sabiedrībā, kur sieviete ir dzimtas prece. Ja ticīgie varēja atrast veidu, kā uzturēt cieņu starp cilvēkiem attiecībās, kad sievietei nebija sabiedrisku tiesību, šobrīd iespējas uz to ir daudz lielākas.

Bet, ja vienīgais veids, kā risināt šodienas problēmas ar intimitātes un cieņas trūkumu, ir paslēpties zem pagātnes slavinājuma, tad kur ir ticības dzīvība? Kur ir atjaunotne, ko vajadzētu nest visiem rituāliem, kas it kā apliecina tajā dzīvo spēku?