Vai tas neliecina par to, ka adekvāti novertēt drošības situāciju ķermenī un to, kurā brīdī sieviete ir apdraudēta, vislabāk spēj sieviete un medicīniski zinošs personāls?
Vai tiešām likumdevējiem un baznīcai būtu tiesības ieņemt aizbildniecisku attieksmi un ar lieliem vēzieniem, bet katras situācijas zināšanas, nosacīt, kādas medicīniskas darbības ir pieļaujamas?