Pie a) vēl varu piebilst arī citu, ne tikai tehnisko zinātņu distorciju: šādās ideoloģiskajās sistēmās arī humanitārās un sociālās zinātnes vienmēr tiek pakļautas ideoloģiskai doktrīnai. Vēsture it īpaši, jo tajā tiek rasts pamats savu uzskatu leģitimitātei + leģendas par zelta laikmetu, kurš jāatjauno. (Hm..."Make America great again?") Tāpat arī radošā joma tiek ierobežta un kontrolēta - skat. "deģenerātu māksla" utt.
Kamēr ideoloģija nav kļuvusi par vadošo un vēl ir margināla, kā tas ir mūsdienu interneta neonacistu gadījumā, tiek kultivēts antizinātniskums: "establišmenta zinātne" mums melo, šķirošana "vajadzīgās" un "nevajadzīgās" zinātnēs (teorētiskā fizika ir hoax, lol), utml.

Kā c) varu pievienot to, ka nacisma un jebkuras citas pār-fašisma (Ur-fascism) ideoloģijas defaultā struktūra garantēti dzen sabiedrību iznīcībā, jo vienmēr ir nepieciešams ārējais vai iekšējais ienaidnieks. Bez Ienaidnieka pār-fašisms zaudē savu leģitimitāti sekotāju acīs.
Kamēr pār-fašisma ideoloģija nav vadošā, vēršanās pret Ienaidnieku kalpo kā grupas saliedētājs un jaunu sekotāju piesaistītājs. "Pie mums viss ir slikti, jo ebreji/buržuji/deģenerāti." Vai arī - šis būs pazīstams - "pie mums viss ir slikti, jo krievi; "atbrīvosim" Latviju no 15-20% iedzīvotāju, un iestāsies Zelta Laikmets". Pašiznīcināšanās sākas tad, kad pār-fašisms kļūst par politiski valdošo ideoloģiju un iegūst reālu varu, jo tad ir jārīkojas - ir jāiznīcina iekšējais ienaidnieks un ir jāuzbrūk ārējam ienaidniekam. Šādā ziņā mūsdienu Krievija ir spilgts piemērs, kā iekšējo problēmu risināšanas vietā tiek sākta ekspansija, jo "pie mums viss ir slikti tādēļ, ka Rietumi ienīst krievus".