Bez tam, Šī pati "ūdens atmiņa", kas ir fizikāli neiespējama, ir homeopātijai aiz matiem pievilkta vēlākos laikos, kā potenciālais skaidrojums. Hānemaņa laikā par tādām lietām nemaz neiespringa, jo par vielas uzbūvi bija zināms gaužām maz, un "dažādu substanču gari/esence, kas maģiski iemiesojas ūdenī" bija tam laikam pietiekams skaidrojums.

Kas interesanti, tieši par ūdens atmiņu visbiežāk runā, kaut kā piemirstot, ka pat ja tāda spētu eksistēt, tas nepadarītu homeopātiju ne par kapeiku leģitīmāku. Nav pilnīgi nekāda kaut cik ar realitāti savietojama skaidrojuma, kā tā informācija tur tiek homeopātu rituālu laikā ierakstīta, kā organisms to pēc tam nolasa, un kāpēc ūdens "neatceras" to, kā laika gaitā ticis nezin cik reizes dažādu lopiņu izdzerts un izčurāts kaut vai, un "neiegūst informāciju" no stikla vai plastmasas pudelītes, kurā tiek glabāts homeoaptieku plauktā, bet to, ar ko homeopāts šo kopā pakrata, "atceras" uz mūžu, pie kam tikai pozitīvās lietas, nevis blaknes, par spīti tam, ka "vēlamā iedarbība" un "blaknes" ir cilvēka izdomāti, relatīvi koncepti.
Nemaz nerunājot par to, ka "miasmu" kā slimību cēloņu teorija ir precīzi tikpat lielā mērā no pakaļas izvilkta un ar bioloģiju nesavietojama, kā teorija par četriem temperamenta tipiem un to atkarību no tā, kādi šķidrumi cilvēkā ir "par daudz/maz".

Vienīgais nosacītais attaisnojums homeopātijai, ko varu iedomāties, ir situācija, kad pie daktera atvelkas kāds hipohondriķis, kuram vajag izrakstīt kaut ko, lai cilvēks nomierinās un nesāk aiz izmisuma trekterēt iekšā šaibas uz labu laimi. Bet pat to noteikti iespējams menedžēt, procesā nepiešķirot leģitimitāti absolūtam bulšitam.