1) Tas, kas mūsdienās islāms ir reliģija, kurai ir visagresīvākās formas, ir tā kā skaidrs. Par apkarošanu - tieši par relatīvi miermīlīgāko formu apkarošanu man ir aizdomas, ka tas varētu būt kontraproduktīvi. Pret formām, kas nodarbojas ar klajiem cilvēktiesību pārkāpumiem - jā, pret to jāvēršas bez kompromisiem. Manā iedeālajā pasaulē, protams, reliģiju nebūtu vispār, jo nosacīti labvēlīgos psiholoģiskos efektus, ko parasti piedēvē reliģijām, var aizstāt ar saprātīgu psihoterapiju.
2) Muslims, kurš tic savam dievam un piekopj kaut kādus savus rituālus, arī nevienam nekaitē. Ja sāk kaitēt, tad attiecīgi jāvēršas pret konkrēto lietu, kas kaitē. Automātiski vērsties pret ikvienu muslimu neatkarīgi no konkrētā indivīda uzskatiem un darbībām, ir association by guilt. Piem., dažreiz esmu pieminējusi islāma feminismu. Nu, attiecīgās feministes cenšas reformēt islāmu "no iekšienes", akadēmiski viņas nodarbojas ar korāna pētniecību un norāda, kuras kultūras prakses (piem., sieviešu galvas/sejas/visa ķermeņa apsegšana) nemaz neatbilst korānam. Sanāk tāda reliģijas "pieradināšana", līdzīgi kā mūsdienās ir ne mazums homoseksuālu kristiešu, kuri arī ir "pieradinājuši" kristietību, radījuši savu kriestietības formu, kura nav naidīga pret seksuālās orientācijas minoritātēm. Mums kā ateistiem tā šķiet nejēdzīga ņemšanās, ja vieglāk būtu vienkārši nahrenizēt to visu pasākumu un sākt jaunu skaistu dzīvi. Bet es arī apzinos, ka man paveicās piedzimt valstī, ģimenē un kultūrā, kur ateisms ir normāla lieta, kur kristietība man netika no bērnības ieaudzināta kā fundamentāla manas identitātes daļa.