Mērkaķoties? T.i., tev šķiet, ka transpersonas iet cauri visam tam sāpīgajam un ilgajam procesam - "iznākt no skapja", kas nereti nozīmē ostracismu no ģimenes, draugu un kolēģu puses, ik dienas rēķināties ar mazāku vai lielāku diskrimināciju, iespējams, zaudēt darbu un dzīvesvietu, un tad vēl visi tie hormonālo un anatomisko izmaiņu apgrūtinājumi, ja izlemj mainīt ārējās dzimumpazīmes, par tādu sīkumu kā dīvānu kareivji, kas ik dienas raksta internetos, kādi kropļi un deģenerāti ir transpersonas - tam visam viņi sevi labprātīgi pakļauj tādēļ, ka viņi mērkaķojas?

"Tas būtu tāpat kā prasīt savam dzīvokļa biedram, lai viņš arī ņemtu savu fēnu uz darbu tikai tāpēc, lai tev sirds mierīga."

A zini, ja man tuvam un mīļam cilvēkam būtu tik nopietna apsēstība, ka tas čakarē visu dzīvi, man nudien tas liktos tīrais sīkums - katru dienu paņemt līdzi fēnu.