Drīzāk tu nesaprati neko no tā, ko pateicu, Suņu ošņāšanās (tā pat kā vairums zīdītāju) notiek tieši aiz tā paša instinkta/vilkmes aiz kura homo sapiens pretējie dzimumi detektē viens otra hormonu izdalīšanos (vai kādas vēl tur vielas), kas mūs rada 'horny'. Atšķirība tikai tajā, ka mēs neesam tik cikliski/gadalaiciski, bet princips tas pats, tikai uzvedība sofisticētāka kā rezultātā reti gadīsies redzēt kādu veci, kas ošņā dāmas dibuā. Saturs paliek. Uzvedības forma mainās.

Analoģiski ar dažādu dzīvnieku uzvedību, to temperamentiem, raksturīgajām iezīmēm, tieksmēm saskarsme vienam ar otru vai cilvēku. Atšķirības izpausmēs, nenozīmē atšķirību nolūkos. Kaķu tipiskā 'do paēst, tad es tev atļaušu sevi papaijāt + mīlīgais paskats + oksitocīna deva, kas vēl vairāk pielabina atsevišķus cilvēkus + žigla pazušana vosvojasī, līz ko vēders apmierināts ir tieši ttik pat uzkrītoša īpatnība atsevišķu cilvēku uzvedības paternos. Mēs piemērojam dažādus standartus zvēriem un cilvēkiem tikai tāpēc, ka zinām immutable atšķirību starp mūsu sugām. Mums ir brīvā griba un spēja uz transcendenci, zvēram nav. Mēs protam pašreflektēt, zvērs nē. Emocionāli un sociāli uzvedības ir paralēlas, bet apbižoties uz cilvēku kas tā dara var viegli, jo mēs zinām, ka viņš var citādi. Uz zvēru mēs neturam ļaunu prātu, jo zinām, ka viņš nevar citādi. Varam tikai mabivalenti simpatizēt vai antipatizēt. Ja tu vēlies iet tālāk un tekit, ka zvēriem nepiemīt pat emocionālā analoga ar cilvēka dabu, tad kaķu dušīšana ir leģitīma nodarbe, bez jebkādas morālas dimensijas, jo tie taču ir tikai plīša rotaļlietas, kas labi imitē cilvēciskas uzvedības.