//A ar krioniku ir vienkārši - ir pareizi apstrādāti audi djuārā - ir teorētiska cerība personu atgūt, nav - cerības nav vispār. [precīzi kā tajā ciniskajā anekdotē - nav rociņu - nav cepumiņu.]

Audu glabāšana -130C prasa netriviālus resursus, kurus labāk ir tērēt dzīvajiem, nevis mirušaijem. Pie tam, JA audi būs pareizi apstrādāti (99.9% ka nē) JA atmiņas glabājas smadzeņu strutktūrās.molekulās formās, kas spēj izturēt šos procesus (ne jebkuras spēj, un ja iesim tālāk līdz lādiņiem un spiniem, būs vēl sliktāk) - tad jā, iespēja būs. Bet neredzu lielu atšķirību šai ticamībai no 'a ja nu tomēr šim vienam konkrētajam kultam ir maģiskā atslēga mūžīgajai dzīvei' - tb, abi ir praktiski identi neiespējamībai. Par nepārtraukto 'es' te nemaz nerunāsim, tikai konkrēto domāšanas jaudu un atmiņu kopu, kam varbūt būtu kāda teorētiska jēga nākotnē.

//Sanāk ka cilvēks dzīves laikā ir tā psiholoģiski sačakarēts
Pēc definīcijas cilvēks dzīves laikā parasti ir vairāk vai mazāk sačakarēts, jā. To sauc vienkārši par dzīvi.

Katram ir sava bagāža. Kristiešu rituāli atvieglo 'āāā es pārāk daudz atliku uz vēlāku laiku' un tamlīdzīgas eksistenciālas šausmas - un taču saproti, kā iepriekšējas 'zināšanas', ka procedūra palīdzēs uzlabo procedūras iedarbību. Pie tam varētu te vēl par kolektīvo bezapziņu ar parunāt - tas tomēr iesakņojies kultūrā utml. Individuāla smadzeņskalošana tur nav vajadzīga - lielās vecās reliģijas tomēr ir viens no veidiem, kā līdz zemākajam kopīgajam reidiznātājam nonest dažus sarežģītākus konceptus, par kuriem kaut virspusējs priekšstats tomēr noder sabiedrības kopējai funkcionēšanai.