Ticība daļai indivīdu var palīdzēt izvairīties no bezcerības un citiem mentāliem strupceļiem, bet runa nav pat par to, tikai par to, ka pat ticējumi joprojām sākotnēji ir balstīti empīrikā (jo kur gan citur) un tās vairāk vai mazāk kļūdainos skaidrojumos.

Līdz ar to, kaut arī tiem ir atņemta ļoti būtiskā privilēģija būt sasinhronizētiem ar izmaiņām evidencē, tie tik un tā darbojas kaut kādā, no nulles pozitīvi atšķirīgā mērā, vismaz tik ilgi, kamēr minētās izmaiņas nekļūst pārāk lielas.

Protams, šeit uzsvars ir uz "vairāk vai mazāk kļūdainiem skaidrojumiem", kā dēļ arī tagad var novērot uzskatus, kas ir saglabājušies par spīti tam, ka ir demonstrējami aplami jau ļoti ilgu laiku. Tie, pašā labākajā gadījumā, pamanās netraucēt, bet tipiskajā tie traucē un tiek paciesti par spīti tam.