You're onto something, un tās līdzības iet tālāk. Tas viss naratīvs, turklāt no abām pusēm, brīžam tik drausmīgi atsit kristietību, ka 1:1 var pielikt klāt rakstvietas.

Piemēram, man gan labpatiktos domāt, ka Mr Veinšteins ir kaut kāds izņēmums, un ka visi vīriešu -- ar to, protams, saprotot "es" -- gan tā nedara. Un, fair enough, līdz tādām lietām kā viņš tur izdarījās es tiešām nekad nebūtu aizdomājies. Bet pilnīgi noteikti var arī manā uzvedībā atrast kaut ko, ko var pasludināt par seksuālu (mikro)agresiju. Grābstījies bez atļaujas neesmu, gājis klāt uz ielas un uzaicinājis nogrūsties arī nē, bet noteikti esmu kādreiz paskatījies uz kādu ilgāk kā vajadzētu un varbūt kādai ir bijis neērti. Gluži kā mūsu Kungs un Pestītājs saka: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.

Mind you, es nesaku, ka lūrēšana kaut kā ir atbalstāma. Bet vēršanās pret seksuālo agresiju mērķis taču nav kādu kaunināt vai vainot; mērķis ir panākt, lai cilvēki tā nedarītu. Taču ļoti viegli ir atkal atkrist pierastajās kristīgajās kategorijās "visi ir grēkojuši, neviens nav taisns" un meklēt grēciniekus. Kāds grēcinieks nokaunās un dzīvo ar mūžīgu vainas apziņu, cits nespēj to vainas apziņu izturēt un paziņo -- ejiet dirst, ja jau grēcinieks, tad grēcinieks -- un kļūst par pārliecinātu cilvēknīdēju.

Ābrahamiskās reliģijas uzrakušas varenu vainas apziņas lauku, lai tur audzētu paši savus dārzenīšus. Un tieši tajā uzraktajā laukā sazaļo citi dārzenīši, par ko tā lauka racēji pēkšņi ir tik ļoti pārsteigti. Kad tur izaug white guilt vai kaut kāds toksisks kauns par to, ka tu esi vīrietis, izklausās mazliet dīvaini, kā visādi konservātīvi reliģiskie ļaudis brēc, kā tā vispār var būt. Elementāri. Tieši tā pati vainas apziņa, ko jūs kultivējāt, tikai citiem mērķiem izmantota.