Seksuālā transmisija, koplietotas šļirces u.c. "klasiskie" inficēšanas ceļi ir krietni varbūtīgāki, neesošās iesaistīto, khm, biomateriālu kontroles dēļ.

No pasākuma mērķiem tehniski (1) tiek sasniegts pēc definīcijas, bet (2) - apšaubāmi. Tiešām neredzu, kādā veidā sabiedrības attieksme pret šo grupu mainās atkarībā no tā, cik smags sods viņiem piemērojams par apzinātu citu pakļaušanu infekcijas riskam. Liekas varbūtīgi, ka pat tiks sasniegts pretējais efekts.

Tas, kas būtu šī likuma sakarā jādara - mūsdienu medicīnas zināšanu līmenī jāizvērtē un jādefinē, kādas darbības var, un kādas nevar tikt uzskatītas par pakļaušanu inficēšanās riskam. Piemēram, lasīju, ka kaut kādos štatos par tādu uzskata gadījumu, ja HIV/AIDS slimnieks kādam iekož - lai gan zināms, ka ar siekalām šo vīrusu nodot nevar. Attiecīgi, tādas nianses būtu jāaplūko.

Citādi, sodu par apzinātu pakļaušanu HIV infekcijas riskam samazināt, manuprāt, nevajadzētu. Runa tomēr ir par apzinātu dzīvības apdraudēšanu, un fakts, ka eksistē HAART opcijas, kuras varbūt nebija pieejamas/izplatītas sākotnējā likuma pieņemšanas laikā, nemaina faktu, ka šī slimība ir saistīta ar milzīgu dzīves kvalitātes pasliktināšanos daudzos un dažādos aspektos.


"Nu tas ir - likums par tīšu citu cilvēku un publiski lietojamo materiālu (ūdens, gaisa, pārtikas, pārlejamā materiāla, medikamentu, priekšmetu) inficēšanu ar slimības nesējiem un saindēšanu ar toksiskiem aģentiem. Varētu izšķirt ārstējamas un pagaidām neārstējamas slimības. Tāpat izšķirt nejaušu darbību un darbību ar iepriekšēju nodomu."

Cik zinu, šis jau ir nosegts ar dažādiem likumiem, atkarībā no nodoma, mērķa un sekām. Tāds pārkāpums būs kaut kur robežās no "criminal negligence" līdz terorismam.