Vairumā kultūru tomēr ir tie mēģinājumi novilkt kaut kādu līniju - vispopulārākajā variantā: pirms nāves/pēc nāves. Attiecīgi, pirmajā sadaļā tas, ko empīriski novērojam un piedzīvojam, un otrajā - kas nu būtu tas, kas nav eksperimentāli konstatējams, bet a) palīdz izskaidrot tās detaļas no "pirmsnāves", kuras ir novērojamas, bet ne līdz galam saprotamas (sūdīga raža, veiksmes/neveiksmes ikdienā; no kurienes arī ideja, ka beigtie līdzcilvēki mūs turpina vērot, iz kā izriet visādas upurēšanas senču gariem, kapu kults utml) un/vai b) palīdz justies labāk, ticot, ka līdzcilvēks ir nevis pazudis un pārstājis eksistēt, bet vienkārši pārcēlies uz citu eksistences formu, vai kā nu to kurš skaidro - jo komfortablāk taču tā uzskatīt.

Vienvārdsakot, nav tā, ka tā līnija būtu obligāti jāvelk, vēl jo vairāk "pareizajā veidā", kura gan jau ka nemaz nav, bet nu, tas, ka ļaudis allaž tādu ir vilkuši sava pasaules skatījuma ietvaros, ir diezgan acīmredzami.