Nu īsti nevar
1) nav evidences par to, kā tas patiesībā notika (bet jaunu reliģiju veidošanās procesi neapstiprina tavu pieņēmumu, t.i., tie nav "zinātne reāli nedara to, ko solījusi, mums vajag kaut ko citu")
2) šo apgalvojumu izvirzīja cilvēki, kuriem bija ļoti maz sajēgas par to, kas notiek ar sociālu lietu rašanos vispār (nu tb tipi, kas sēdēja savos klubkrēslos un domāja "Hmmmmm, interesanti, kā tās lietas tiem primitīvajiem notika" (plus pat šie tipi no tā drīz vien aizgāja tālāk, tb jau Freizers savā shēmiņā pa lielam tā nesaka))
3) ir evidence, ka reliģija reāli dara lietas sabiedrībā un individuālam cilvēkam - protams, ka ikviens, kas ar to strādā, reliģiju definē drusku citiem uzsvariem, un attiecīgi tad norāda gan uz tādām lietām kā sociālā kohēzija, gan tādām kā unikāli reālistiskas simboliskas pieredzes gūšana lai kā uz to neskatītos, reliģija šobrīd ir nozīmīga pati savu iemeslu dēļ (realitātes zinātniska skaidrošana nav viens no tiem vai vismaz ne būtiskākais) un nav pamata domāt, ka iepriekš šie iemesli būtu bijuši būtiski citādi vai ka to būtu bijis mazāk
4) reliģijas apdeitojas un mainās visu laiku (kaut vai, teiksim, mainoties dogmatisma līmenim), nav ne mazākā pamata skatīt reliģiju kā kaut ko "sastingušu" (izņemot gadījumus, kad cilvēki kaut kādu iemeslu pēc izmisīgi cenšas to tādu uzturēt; bet šie gadījumi tāpat izritina kaut kādus apakšgadījumus, kuros atkal ir dinamika un pārmaiņas - tipa kā no sastingušās dievturu figņas izritinās visnotaļ fleksibli folkloristi un trū saulgriežu svinētāji)

/case in point, rel. antropol. es mācījos galīgi ne tik nopietni, cik būtu vajadzējis