'''Neriskēt ar savējo dzīvībām'ir tiaki cēls attaisnojums. Reālais iemesls ir 'mēs te viņus negribam, jo viņi ir savādāki'.''

Priekš cilvēkiem, kas reāli negrib mirt teorraktos vai ciest no random vardarbībās, kad cilvēki ar mačetēm skriada pa ielu vai spēlē ''taharuš spēli'' tas nav tikai cēls attaisnojums. Tā vispāer ir ļoti beisik vēlme. Tevis sacītias ir ciniska kondescējoša ierēkšana. Es personīgi ļoti labi zinu, ka nevēlētos, lai katru reizi atrodoties pārpildītā publiskā vietā un redzot bārdainus vīrus duršalkos būtu jā sāk domāt ''a ja nu''. Pohujisms pret cilvēku upuriem, ko bīda virtue signalizētāji ir pretīgs.

Nevēlēšanās dēļ savādības, savukārt ir pilnīgi saprotama un šajā gadījumā arī pamatota, jo tieš dēļ šīs savstarpējās savādības arī notiek vardarbība. Un nevajag man te ''bet viņi taču nabadziņi ir nabadzīgi un atstumti''. Nabadzīgi migranti no Ķīnas, Indijas vai Dienvidamerikas nez kāpēc neradikalizējas. Vēl jo vairāk, parasti ātri apgūst valodu un dara visu, lai pārstātu būt nabnadzīgi. Un tas pie visa tā, ka arī austrumāziešiem patīk pašizolēties savos etniskajos burbuļos. Tas, ka ukraiņi tik viegli integrējas Polijā tam ir labs piemērs. Tā pat piemērs par labu homogenitātei. Jo kulturāli tuvākas tautas, jo vieglāk sadzīvot.