''Par Mahabhāratu - tas, ka tu, kristietības un analītiskās psiholoģijas samaitātais 20.-21.gs. eiropietis šo tekstu uztver kā simbolu un arhetipu spēli, neliecina neko par tā noderīgumu vai nenoderīgumu, lai attiecīgā vēsturiskā situācijā kalpotu kā ideoloģisks pamatojums cīņai.:)''

Nenoliedzu, ka var, protams. Tomēr ir zināma atšķirība starp varēšanu plaši interpretēt samērā abstraktu naratīvu un eksplicītām norādēm par džihādu, tā pieļaujamajām metodēm, ko drīkst vai nedrīkst darīt ar kaffiriem un pašu faktu, ka tāds jēdziens pat pastāv. Tie ir normatīvi teksti un izinterpretēt to norādes ārā var tikai tos ignorējot visā pilnībā, atsakoties ievērot. Tb, nevis islamot, bet neislamot.:)