Uzreiz gribu teikt, ka noraidu visu to karš ''parasti ir par resursiem'' hipotēzi. Tas ir vienkāršots piegājiens, kur cilvēks tiek uztverts tā marksistiski-zooloģiski. Mēs esam nedaudz sarežģītāki un ideālisms cilvēcei vienmēr bijis prominentāks par džungļu likumiem.

Par veco derību. Meinstrīm teologi jau no baznīcas pirmssākumiem to diplomātiski centušies nobīdīt ''okej, tur ir pravietojumi, bet tās paražas ir atceltas''. Parasti tai kā attaisnojumam kaut kam pieķeras tikai ļoti frindž grupējumi. Pie tam tas ir čista jūdaisks teksts, kas pats par sevi to padara non-grata priekš kristietības universāluma. Kristiešu reliģiozie kari kā pret pagāniem tā savā starpā, manuprāt, ir attiecīgo cilšu war-like daba, kas nevarēja tā vienkārši izmainīties dažu gadsimtu laikā.
Ar daudzajām kristiešu sektām tu laikam domāji gnostiķus. Viņi gan bija vairāk plotīniski mistiķi/okultisti, kas pamatā noliedza kristietību, kāpēc arī baznīca viņus tik nežēlīgi apkaroja. Par nopietnu konfliktu ''starp kristiešiem'' var uzskatīt tikai katoļu/protestantu/pareizticīgo ķorkas.

Nedomāju, ka no vēdisma/hindusima mitoloģiskajām cīnām starp dažādiem tēliem/arhetipiem var gūt vairāk inspirācijas reliģicīdiem un genocīdiem kā no hellēņu mitoloģijas. Dažu doktrīnu raksti tomēr ir krietni eksplicītāki par tēmu, kur nav vajadzīga alegoriska inspirācija, bet vien ''padošanās''.