Varu piekrist Ctulhu, ka reliģiskās mācības (īpaši monoteiskās) itin visas satur risku tikt izmantotas ļauni, vēl jo vairāk tāpēc, ka tās ir veidojušās noteiktos vēsturiskos apstākļos; parasti viena no to funkcijām bijusi kopienas saliedēšana pašaizsardzības nolūkos, gadsimtu gaitā tās ir iekļāvušas un saglabājušas kā reliktus ieradumus, kuri kļuvuši anahroniski un attiecīgi nav loģiski vai empīriski pamatojumi, tāpēc aizver iespējas miermīlīgai diskusijai utt.
Tas, kam es nepiekrītu - ka islāms šajā ziņā kā doktrīna būtu riskantāks nekā kristietība. Islāma doktrīna ir ļoti sazarota, savas ilgās pastāvēšanas laikā uzkrājusi milzīgu daudzumu interpretāciju. Atcerēsimies kaut vai, ka kalifāta izplešanās 7.-10.gadsimtā bija daudzkārt miermīlīgāka nekā kristiešu inspirētie krusta kari - musulmaņu ekspansijā bija vairāk ekonomiska, nekā militāra. Turklāt arī kultūras vērtību saglabāšanai un zinātnes attīstībai laikā no 8. līdz 14.gadsimtam (t.i., aptuveni 700 gadus) islāms izrādījās daudz labvēlīgāks nekā Eiropā valdošā kristietība. Arī reliģiskā tolerance vēsturiski bijusi drīzāk islāma, nevis kristietības stiprā puse.
Tomēr nevar noliegt, ka ir apstākļi, kas pašreizējā situācijā musulmaņu radikalizāciju un agresiju acīmredzami veicina daudz vairāk nekā citu reliģiju piederīgo radikalizāciju. Par šo tēmu tiek veikti pētījumi, bet vismaz man diemžēl nav zināma neviena pietiekami pārliecinoša atbilde.