Pirmais, ko gribas pieminēt - viesmīlība, bet tās gadījumā ir pagrūti nošķirt reliģisko imperatīvu no etniskajām un reģionālajām tradīcijām. (Gruzijā un Armēnijā arī cilvēki bija ļoti viesmīlīgi, tomēr Turcija, un jo īpaši Irāna pārspēja visu līdz tam pieredzēto, tādas patiesas, neviltotas rūpes par svešzemnieku, kas nokļuvis viņu teritorijā un kuram noteikti jārada maksimāls komforts.)
2) Tīrība, gan personiskās higiēnas, gan apkārtnes sakopšanas līmenī. Atceros Bušehru, kūrortpilsētu pie Persijas līča, kur milzīgs daudzums cilvēku bija ieradušies ar teltīm svinēt Nourūzu. Atgādināja "Pozitivusu", tikai ar to atšķirību, ka nekur nemētājās pudeles, nebija pievemts un neviens nestreipuļoja. Tiesa gan, pieņemu, ka dažos citos reģionos šajā ziņā varētu būt problēmas.
3) Sociālā solidaritāte, jo īpaši Irānā, kur ik uz soļa ir ziedojumu kastītes trūcīgajiem. Arī reliģiskā gavēņa viena no funkcijām islāmā ir atgādināt par cilvēkiem, kuri nevar paēst trūkuma dēļ, un rosināt uz empātiju.