Pirmkārt, daudzi protokoli un regulācijas, ko ir pieņēmušas ārējas autoritātes ar, nereti, diezgan vāju izpratni par konkrētām vajadzībām disciplīnas iekšienē. Konkrēts piemērs – gatavojoties vēsturē pirmajai cefalosomatiskās anastomozes ("galvas pārstādīšanas") operācijai [1], iesaistītie materiāli un metodes tiek, loģiskā kārtā, testēti in vivo.

Saskaņā ar bioētikas komisiju nolēmumiem, šādos eksperimentos iesaistītos dzīvniekus gandrīz tūlīt pēc eksperimenta veikšanas ir jāeitanazē. Problēma ir tajā, ka šādi noteikumi neļauj novērot dzīvnieku atveseļošanās procesu ilgākos laika posmos (nedēļas, mēneši), par spīti tam, ka ir stipra provizoriskā evidence par labu tam, ka šāda atveseļošanās (nervu galu dzīšana, kustību atjaunošanās u.c.) notiek. Tādu piemēru ir diezgan daudz, īpaši ar bioloģiju saistītajās jomās.

Otrkārt, valstu valdību un departamentu tiesības izsludināt moratoriju konkrētiem pētījumiem un veseliem pētījumu virzieniem. Man šķiet, ka ir lieki izvērst, kādā veidā tas var kavēt pētniecisko darbu. Par laimi, viens no pēdējā laika potenciāli kaitīgākajiem aizliegumiem ir ticis noraidīts [2], bet tur nav īstas garantijas tam, ka šādi mēģinājumi varētu tikt atkārtoti, kā arī tas ir tikai viens piemērs (plaša spektra aizliegumi un īpaši stingri ierobežojumi attiecībā uz cilmes šūnu pētniecību un vairākām citām bioloģijas un ģenētikas tehnoloģijām daudz kur pasaulē ir spēkā joprojām).

Treškārt, atkarība no valstu piešķirtajiem budžetiem un ierobežojumi attiecībā uz finansējuma meklēšanu privātajā sektorā. Pēdējā laikā vismaz ES ietvaros šī situācija ir sākusi uzlaboties, bet tur joprojām ir ļoti tāls ceļš ejams.