Viņš neslavē vājumu, bet kritizē utopismu, kas piemīt marksismam visās tā formās.
Ideja, ka notiek kaut kāds nepārtraukts progress arī ir utopisks. Realitāte ir cikliska.
Ideja par ārējo ienaidnieku ir raksturīga gan islamam gan progresīvistiem. Apstākļus jau parasti rada cilvēki, tāpēc saprotams, ka ideoloģijas (jebkura spārna) bieži operē ar naidnieka vai vismaz opozīcijas jēdzienu. Kā tad tu vēl iedomājies politiku norisināmies +/- demokrātiskā valstī?