Mums nevajag kārtību, mums vajag, lai mēs būtu veseli (cik nu tas ir iespējams) un dzīvespriecīgi.

Sākt ar to, ka jābūt kārtībai (likumiem, utt.), nedomājot, kāpēc tie ir vajadzīgi, ir tas, kas noved pie diktatūras.

Šis nav salīdzināms ar diktatūru, jo mēs pat vēl nezinām, vai vispār ir iespējams šo vīrusu iznīdēt. Varbūt pats labākais, ko mēs varam sasniegt, ir ierobežot izplatību līdz tādam ātrumam, ka medicīniskā sistēma netiek pārslogota. Tas nozīmē, ka inficēšanās tomēr notiks, un viens vai otrs gadījums cilvēku starpā ir ne tikai neizbēgams, bet pat vajadzīgs. Jo ja tu to nesaķersi, tad tev paliks šis risks, kamēr visi pārējie jau būs ieguvuši imunitāti.

Un tu vēl kritizē kādu, kas cenšas notestēties kaut vadlīnijas to neparedz. Varbūt tieši vadlīnijas ir nepareizas, jo vietās, kur visus testēja pēc kārtas, izplatība ir ātrāk ierobežota. Šī problēma ir radusies tieši tāpēc, ka valsts noteiktā kārtība ir bijusi aplama. Tāpēc linča (to neraksta kā liņča) tiesa nav nekāda demokrātija, bet stulbums.