Nu, piemēram, nacionālisms pats par sevi ir ķipa sekulārs, bet norūpējies par guļamistabām tik vai tā ir. Etnisko politiku varētu nošķirt vēl kā atsevišķu 4. dimensiju, bet praksē tā visbiežāk ir tik stipri savijusies ar sociālo politiku, ka parasti nav vērts.

Man šķiet, ka šobrīd vienīgais, kas šķir neo-konservatīvo un neo-liberāli, ir tieši guļamistabu jautājums, jo demokrātiju un kapitālismu mīl abi divi. Savukārt sociāldemokrāts ar neo-liberāli var vienoties par teju visu, izņemot par kapitālismu.

Mana (joku) versija, kādēļ neo-nacīši ir vienmēr tik nikni un nelaimīgi, ir nemitīgā kognitīvā disonanse - viņi apgalvo, ka mīl gan demokrātiju, gan kapitālismu, gan indivīduālo brīvību, bet tai pat laikā vēlas to rezervēt tikai izredzētajiem. Neo-konservatīvie mēdz iepīties mulsinošā flirtā ar neo-nacistiem, jo viņus savaldzina runas par tradicionālo vērtību aizstāvību un atgriešanos "vecajos, labajos laikos".

Savukārt anarho-komunistus nemīl neviens, jo viņi vispār grib nahrenizēt visu sistēmu līdz ar zemi, un sākt visu no jauna. Likumsakarīgi, ka viņi paši sevi arī nemīl, jo ir daļa no nīstās sistēmas.

P.S. Kaut kur pa vidu šitais no nopietna politiska komentāra nemanāmi pārtapa par humora skeču. :D