Lūk, man ar tā liekas. Post-padomju telpā daudz grūtāk iesmērēt propogadnu, jo tas to pazīst tikpat labi kā skolas grīdlupatas smaržu, gāzētu sīrupūdeni un pie VAZ 2106 dermantīna sēdekļiem pielipušās ceļu iekšpusītes. Teiktu, ka šī sajūta caur mātes pienu un 90 gadu pieredzi ir mazliet iezīduši šo pasaules redzējumu, kas nereti palīdz mazāk pārdzīvot un veselīgāk uztvert dažādu sociālpolitisko naratīvu straujās izmaiņas.

Tiesa, man šķiet, ka postpadomju cilvēks tik ļoti ir pieradis, pie tā viss, ko sabiedriskā telpa sniedz ir pilnībā neīsts un homoseksuāls, ka ir gatavs nopirkt pat visādas trakas (5g smadzeņu cepšanas, plakanās zemes, chemtrailu un antivakcīnu) sazvērestību teorijas.