Pēc diviem mēnešiem mēs sauļosimies Ibizā.
Mans dēls ies uz ergoterapiju.
Mans darbs ir garlaicīgs. Gribu kaut ko radošāku.
Braucot vilcienā mājup mani piemeklē panikas lēkme. Beidzot(pēdējo reizi bija pirms mēneša) varu atkal justies pretīgi.
Sākās ap pusdienlaiku ar reiboni, pēc tam nenormāls nogurums un nulle koncentrēšanās.
Dažreiz domāju, ka man nav lemts strādāt, ka vislabāk jūtos brīvdienās. Dažreiz uzrodas dikti daudz spēka un es domāju, cik lieliska iespēja man ir dota, ka pirmais darbs Vācijā, ir Bulthaup nevis bretzel stends uz Koenigstrasses. Ja viņš tagad būtu te man blakus, pastāstītu, cik viss ir kruta, tadan uzreiz pārietu, bet tagad es rakstu, lai pati sev pastāstītu, ka viss ir ļoti labi. Tik labi, ka pat labāk nevarētu vēlēties, bet es čīkstu.

Varbūt, kad citiem uznāk panikas lēkme, viņi saprot, ka vienkārši ir noguruši un derētu izgulēties. Bet es, redz, uzreiz pataisno sāku analizēt šīs izjūtas un koncentrēties uz šo sajūtu, nevis vienkārši atlaisties ērtāk krēslā.

Mūsu labākais draugs salauza kāju, spēlējot futbolu. Viņš ir profesionāls tenisists pasaules rangā kkādā sakarīgā vietā. Četrus mēnešus nedrīkst nekādus sportus. Tas ir sūdīgi, nevis manas tizlās izjūtas, braucot vilcienā. Ak, mans ķermenīti :)

Ir taču arī pavasaris un saulrietā, gaidot vilcienu, klausos kā putni sajūk prātā un svilpo neaptveramas melodijas.

Kāds psihoterapeits, šo izlasot, varētu lieliski redzēt kā dienasgrāmatas rakstīšana, nevis medikamentu ēšana, izved no panikas lēkmes.
Teksta iesākums - čābīgi, nobeigums - un tomēr viss taču ir labi(vismaz man ir).