mana āda ir īsta:
Šovakar atkal brauksim uz klintīm peldēt. Wuuuup!
Pa dienu gleznoju vai ripinos pa paklāju totālā laimē.
Galu galā,tam visam kas notika Rīgā bija lemts notikt, lai es spontāni sāpju
agonijā nopirktu šo lidbiļeti un nonāktu laimīgajā zemē. Te nu es esmu. Esmu
šeit, esmu to pelnījusi. Atceroties, ka pēdējās attiecībās es tiku gruzīta jau otrajā randiņā
par savu nepareizo dzīves uzskatu..un cik slikti ir vienmēr smaidīgi un laimīgi cilvēki,jo viņi
esot laimīgi tāpēc,ka viņiem pohuj par citiem... zini, es tev neticu. Es neticu nevienam vārdam,ko
Tu murgoji par mani
Te nu es esmu, absolūtā laimē ar tiem vārdiem un spēku, ko ir spējīgs dot tikai laimīgs cilvēks.
Te nu mēs esam viens otram. Cik labs ir tas lēmums, kurš mani izsūtīja no skumjās valsts.
Šeit cilvēki smaida, pohuj ka arī krīze, viņi ir laimīgi. Tas vectētiņš muzikants vakardien teica
:"Es te spēlēju uz ielas skaistu mūziku un tie 300 idioti,kas tur sēž man neko nevar izdarīt. Viņi var mani aizdzīt
,bet tas nozīmē,ka rītdien es spēlēšu uz citas ielas. Viņi neko man nevar izdarīt, man pieder dziesmas un brīvība."