Signe ([info]copy) rakstīja,
@ 2007-11-07 01:05:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
nē, nemeklēšu nekādu dzīvesbiedru. es tāpat drošvien nespētu nevienu izturēt ilgāk par dažām dienām. vai varbūt tomēr..?

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]mandra
2007-11-07 01:07 (saite)
Es kopš septembra vidus dzīvoju viena pati. Sākumā bija ļoti inčīgi, bet tagad arvien vairāk un vairāk slāpst pēc cilvēkiem. Un nekad nedeg gaisma logā, kad nāc mājās. Par to man laikam visskumjāk.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]copy
2007-11-07 01:12 (saite)
es dzīvoju viena jau kādu gadu, ilgāk.. (pa vidu gan bija pauzes periods, kad it kā dzīvoju savās četrās sienās, bet tomēr vienmēr varēja pieklauvēt pie blakus durvīm), un, jā, it kā jau forši vienam, bet bez cilvēkiem tomēr galīgi nevar. reizēm sanāk nerunāt veselu dienu vai pat vairāk.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mandra
2007-11-07 01:25 (saite)
Neilgu laiku atpakaļ trīs dienas nodzīvoju totālā vienpatībā. Skumji paliek tai mirklī, kad ar sevi kļuvis garlaicīgi. Nezinu, mans trūkums vai laime, bet es nemāku pierast pie cilvēkiem. Tikai dažus mīlu. A tā - ir prieks satikt, nav bēdas arī nesatikt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]copy
2007-11-07 01:16 (saite)
bet es, man liekas, nekad nevarētu dzīvot ar kkādu gadījuma cilvēku, kuram vnk vajag istabu

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mandra
2007-11-07 01:21 (saite)
Nu, es pusgadu nodzīvoju kopā ar cilvēku, kuru pirmoreiz satiku, braucot skatīties dzīvokli. To, man liekas, čujī jau uzreiz. Protams, nezini tur sīkumus, kas, iespējams, kaitinās un tādā garā, bet principā kaut kādu sapratnes konekšenu jau jūt uzreiz. Lai gan, esmu diezgan ļoti pārliecināta, ka vajadzības gadījumā spētu sadzīvot ar jebkuru, tikai citiem ar mani ir grūti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]copy
2007-11-07 01:35 (saite)
protams, sadzīvot jau var ar visiem, tikai cik tas ir patīkami... es pirms tam četrus gadus dzīvoju ar cilvēku, kas it kā jau īpaši netraucēja, tikai reizēm kādu morālīti pateica, un nevarēju izturēt. pirms tam vispār ar veselu baru cilvēkiem divās mazās istabās, no kuriem viens man totāli krita uz nerviem, tāpēc vislaik spēlēju ģitāru vai lasīju grāmatu. un centos visu ignorēt. vispār - liekas, ka tad, kad dzīvoju ar ģimeni, bija visforšāk, bet kad aizbraucu mājās, reizēm viņi visi tik ļoti traucē..
man liekas, es tomēr esmu nolemta vientulībai.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?